Izdrukāts no: http://www.pirtslietas.lv/web/index.php?id=401052&printDocument=true
Datums: 10.12.2018 10:34


    Ciblas novads robežojas ar Blontu, Zvirgzdenes, Istalsnas, Briģu pagastiem. Ar Krievijas Federāciju novadam ir 35 km gara austrumu robeža. Novada rietumu daļa izvietota Latgales augstienes ZA nomalē. Pārējā teritorija atrodas Mudavas zemienes Zilupes līdzenumā. Pēc Latvijas Republikas MK noteikumiem Nr.46 (1944.g. 25.janvāris) Ciblas novads (iepriekšējā administratīvajā dalījumā - Ciblas un Līdumnieku pagasti) atzīts par teritoriju ar pierobežas režīmu.

Novada vēsturiskais apskats

  • Ciblas novads kā teritoriāli - administratīvā vienība izveidojās 2000.gada 15.augustā uz Ciblas un Līdumnieku pagastu bāzes.
  • Ciblas novada teritorija bija apdzīvota jau akmens laikmetā, par ko liecina arheoloģiskajos izrakumos atrastie akmens laikmeta darbarīki.
  • 11.gs. liecība - Eversmuižas depozīts, kuru atrada 1910.g.augustā Zeltiņu ciemā, kas izvietots Ludzas upes labajā krastā tuvu Eversmuižai un Kapukalnam (pilskalnam), un kurā bija 1100 monētu - romiešu, arābu, vācu, anglosakšu, īru, zviedru, skandināvu un bohēmiešu, pēc arheologu domām tas varētu norādīt uz novada seno iedzīvotāju saistību ar tirdzniecību.
  • Pirms 13.gs. Ciblas novads atradās latgaļu Jersikas valstī (Latigolas novadā);
  • no 13.gs. - Ciblas novads atradās Livonijas ordeņa valstī un robežojās ar 3 valstīm: Rīgas bīskapiju, Liellietuvas kņazisti, kurā ietilpa Polockas valsts un Pleskavas valsti;
  • no 1561. g. - Polijas valstī, robežojoties ar Pleskavas kņazisti, kas vēlāk iekļāvās Krievijā un Polockas valsti, kas bija Liellietuvas sastāvdaļa;
  • no 1772.g. līdz 1920.g. - Krievijas valsts sastāvā Vitebskas guberņā, robežojoties ar Pleskavas guberņu.
  • Ciblas pagasts kā administratīva vienība pastāvēja no 1861.gada.
  • Agrākais pagasta nosaukums - Eversmuiža. 1599.gada Inflantu Revīzija Ludzas pilsētā - raksta, ka Evrusam Mārtiņam karalis ir dāvinājis četrus padotos.
  • LU vēstures profesors P.Zeiles kungs vēstulē Ciblas pagasta padomes priekšsēdētājam A.Trukšāna kungam izteica domu, ka 1599.gadu var pieņemt par Eversmuižas dibināšanas sākuma gadu.
  • 20.gadsimta 30.gados, pēc valdības rīkojuma no apdzīvoto vietu nosaukumiem izņemt vārdu “muiža”, Eversmuiža pēc Jezupa Soikāna ieteikuma tika pārdēvēta par Ciblu, kā sauca vienu no apkārtnes kalniem.

Līdumnieku pagasts

  • Veidojies galvenokārt Zabolotjes muižas teritorijā. No Ciblas (Eversmuižas) skatoties šī muiža atradās aiz purva. Visi ceļi gāja apkārt purvam. Zabolotjes muiža pirmoreiz minēta poļu muižnieku Karnicku ģimenes dokumentos 1739.gadā. Līdz tam šajā vietā, uz pašas krievu robežas atradās Stilangas zeme, minēta 1599.g. Inflantu Revīzijas dokumentos kā Jana Stankeviča īpašums. Zabolotjes muiža pastāvēja līdz 1918. - 1919.gadam. Muižas vairs nebija, bet centra loma šai apdzīvotai vietai palika arī turpmāk. Te darbojās pasts, veikals, 6-klasīgā pamatskola. 1922.gadā bijušajā muižas zemēs sākās Agrārā reforma . Vārds “Līdumnieki” radās pirms Otrā pasaules kara. Tā tika nosaukts robežsargu kordons pie ceļu sadalījuma no Bārtuļiem uz Lineju un uz Kozusalu. Pēc Otrā pasaules kara tā pārdēvēja bijušo Zabolotjes (Aizpūres) muižas teritoriju, skolu, kolhozu, ciema padomi. Pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas tika izveidots Līdumnieku pagasts.
  • Ciblas novada teritorija daļēji sakrīt ar Ciblas pagasta teritoriju līdz Otrajam pasaules karam. Laika gaitā teritorijas lielums mainījās.
  • 19.gs.beigās un 20.gs.sākumā novadā ritēja intensīva saimnieciskā darbība. 1927.g. darbojās ādu fabrika, piecas ūdensdzirnavas, vienas naftas motora dzirnavas. 1935.g. sniedza pakalpojumus iedzīvotājiem 20 tirdzniecības uzņēmumi. Laukos bija uzskaitītas 1350 vecsaimniecības un 177 jaunsaimniecības. Vēl novada teritorijā atradās muižas īpašumi: Eversmuiža - 589 ha, Zabolotjes muiža - 1311 ha, Kurjanovas muiža - 522 ha, Felicianovas muiža - 625 ha, Istalsnas muiža - 560 ha, Franopoles muiža - 290 ha, Ozupienes muiža - 381 ha, Kubulovas muiža - 365 ha, Lucmuiža -148 ha.
  • Pēc Otrā pasaules kara padomju okupācijas laikā abos novada pagastos notika lauksaimniecības kolektivizācija. 1947.g.3.jūnijā Ciblas pagastā nodibinājās pirmais kolhozs Ludzas rajonā. Apvienojās 15 ģimenes. Kolhozu nosauca Ļeņina vārdā. 1950.g. Ļeņina kolhozu apvienoja ar vēl diviem kolhoziem - “Zelta vārpa” un “Dzimtene”. Apvienotais kolhozs paturēja Ļeņina vārdu. 1975.g.Ļeņina kolhozam pievienoja Ozupienes kolhozu, bet 1978.g. Ļeņina kolhozu pievienoja Istalsnas padomju saimniecībai. Padomju saimniecības “Istalsna” kopējā zemes platība bija 10560 ha, tai skaitā laiksaimnieciski izmantojamā zeme - 6400 ha. Saimniecība specializējās lopkopībā un graudkopībā. 1986.gadā padomju saimniecība “Istalsna” tika pārdēvēta par padomju saimniecību “Cibla”. Līdumnieku pagasta teritorijā veidojās līdzīga situācija. 80.gados izveidoja padomju saimniecību “Līdumnieki”. Abas padomju saimniecības - “Cibla” un “Līdumnieki” tika izformētas 1992.gadā pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas.

   Lielākais ir Zabolotjes purvs. Kopējā platība 4000 ha, Ciblas novadā - 2420 ha, lielākais dziļums - 8 m. Lielākā purva daļa (1720 ha) pieder pie augsto purvu tipa. Veidojies Piteļa ezera ieplakā, pārpurvošanās rezultātā. Kreņevas purvs - platība 1200ha. Lielākais dziļums 4 m. Pieder pie zemo purvu tipa. Veidojies pārpurvošanās rezultātā. Caur purva austrumu malu tek Ludzas upe. Purvā ir veikti meliorācijas darbi. Vēl ir Krivandas purvs - 1800 ha, Vindrižu purvs - 520 ha, Gulbju purvs - 1070 ha, Tjapku, Spirku, Jasku, Klešniku u.c. Lielās purvu platības, vietām gandrīz cilvēku darbības neskartas, ir daudzu putnu ligzdošanas vietas, piem., melnā stārķa, čūskērgļa, mazā ērgļa, klinšu ērgļa, trīspirkstu dzeņa u.c., kā arī caurceļojošo zosu apstāšanās vietas. Visos purvos ir bagātīgas dzērveņu vietas.

   Lielākās upes ir Zilupe ar pieteku Kurjanku, Ludzas upe, Čodarānu upe. Zilupe ir Veļikajas upes kreisā krasta pieteka. Iztek no purva uz ZR no Osvejas ezera, Baltkrievijas teritorijā. 21 km ir robežupe, 59 km tek pa Latvijas teritoriju. Baseina kopējā platība - 959 km2, kritums 31 m. Lielākās pietekas - Kurjanka (11 km gara), Pernovka (13 km), Padupe. Upē mīt līdakas, raudas, asari. Ludzas (Lžas, Ilžas) upe iztek no Lielā Ludzas ezera A gala 132 mvjl., tek 28 km pa Ciblas novadu, kritums - 29.7 m. Uz upes darbojas Felicianovas dzirnavas un HES. Čodarānu /Dzeņa/ upe iztek pie Udriem un tek pa Ciblas un Mērdzenes robežu līdz Čodarānu dzirnavu tiltam pa ieleju ar stāvām (līdz 20 m) nogāzēm, kur veido 700 m garu un 50 m platu dīķi, tālāk tek uz Z un ietek Ludzas upē, kopējais kritums - 34 m. Novada robežās tek vairākas sīkas upītes: Istrica, Saltupe, Istalsna.

   Lielākie ezeri ir Kurjanovas, Sinejas, Sineca, Piteļa, Lebedinca, Daļkas, Zabolotjes. Visi ezeri ir nelieli pēc platības. Piteļa ezers atrodas novada austrumos, 107.8 mvjl, Zabolotjes purvā uz robežas ar Krieviju, platība 410 ha, no kuriem Latvijā - 138.5 ha, garums - 2.5 km, lielākais dziļums 4 m, baseina platība 59 km2, veidojies, izdegot kūdras slānim, ieapaļas formas, dūņains, no ezera iztek strauts uz Zilupi, R krastā ap 0.5 ha pussaliņā atrodas Piteļa pilskalns.  Kurjanovas ezera platība - 1.12 km2, garums 1.6 km, lielākais dziļums 5.5 m. Baseina platība - 51 km2. Ieapaļa forma. Kurjanovas ezera absolūtais augstums - 111 m v.j.l. Ir noteka uz Zilupi.  Ciblas novada ezeriem rūpnieciskās izmantošanas nav. Tie ir patīkamas iedzīvotāju atpūtas vietas.

   Pītelis 
Pīteļa ezers atrodas Zilupes līdzenumā, 107 m v.j.l, uz Latvijas un Krievijas robežas. Tā kopēja platība ir 3,47 km2, bet Latvijas teritorijā - 1,38 km2, garums - 2,5 km (Z-D), lielākais platums - 2,0 km. Ezera vidējais dziļums 1,3 m, dziļākā vieta - 3 m. Krasti zemi, kūdraini, A malā smilšaini, dibens - līdzens un dūņains. Ezera R malā atrodas Zabolotjes purvs. Savukārt, 1977.gadā 1,2 km2 ezera platības tika iekļauti Klešniku purva liegumā, Gulbju un Platpirovas purva dzēvenāju liegumā

 Ciblas novadā (bij. Līdumnieku pagastā) atrodas vairākas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas. Dabas liegumam Klešniku purvs (Zabolotjes purvs) aizsargājamas dabas teritorijas statuss ir piešķirts jau kopš 1977.gada, kad tā platība bija noteikta 1736,0 ha. Tas bija ietverts purvu liegumu sarakstā, kā tipisks augstais purvs. Ar MK noteikumiem Nr.212 (15.06.1999.) “Noteikumi par dabas liegumiem” Klešniku purvam ir noteikts dabas lieguma statuss. Lieguma platība ir ~1752,3 ha un tas ir VAS “Latvijas valsts meži” pārziņā, ar kuru pagaidām nav noslēgts līgums par ĪADT režīma ievērošanu. Arī Gulbju un Platpirovas purvi ir ĪADT kopš 1977.gada, kad tā platība bija noteikta 1771,0 ha. Tas bija ietverts dzērvenāju liegumu sarakstā. Ar MK noteikumiem Nr.212 (15.06.1999.) Gulbju un Platpirovas purvi ir dabas liegums. Arī tas pilnībā ir VAS “Latvijas valsts meži” pārziņā, ar kuriem pagaidām nav noslēgts līgums par aizsardzības režīma nodrošināšanu. Pašlaik lieguma platība ir ~1613,1 ha. Purva vidū augstajā purvā ir vērojama izteikta grēdu-lāmu ainava ar 1-2 m augstām priedītēm. Purva dienvidu daļu sauc arī par Plakučajas purvu un tas ir pārejas-augstais purvs, ļoti klajš ar retām priedītēm. Lielās dzērvenes (Oxycoccus palustris) audzes tajā aizņem ~814 ha, to segums ir ~40%. Ar MK noteikumiem Nr.131 (20.03.2001.) “Noteikumi par īpaši aizsargājamiem dendroloģiskajiem stādījumiem” dabas pieminekļa statuss ir piešķirts Ozupienes parkam. Tā platība ir 5,2 ha. Parks atrodas uz pašvaldības zemes. Ar MK noteikumiem Nr. 175 (17.02.2001.) “Noteikumi par aizsargājamiem ģeoloģiskajiem un ģeomorfoloģiskajiem dabas pieminekļiem” īpaši aizsargājamā dabas pieminekļa statuss ir piešķirts Seimaņu dižakmenim.

   Seimaņu akmens
Mudavas (Veļikajas) zemiene. Seimaņu sādžā, bijušā Opočkas trakta malā, ap 500 m no Līdumnieku ceļa. Akmens 1,9 m augsts, 9,5 m garš, 5,6 m plats, apkārtmērs 23,6 m, tilpums 50 m3. Viens no lielākajiem Latvijas dižakmeņiem, turklāt lielākā daļa atrodas zemē. Akmenim neregulāra forma, tas stipri saplaisājis, rupjgraudains. Domājams, ka uz akmens senatnē dedzināti ugunskuri. Granītgneiss.

   Ciblas novada muzejs
Muzejs iekārtots Eversmuižas kungu mājā. Apkopo informāciju par novada vēsturi, kultūru, izglītību, un mūsdienu dzīvi. Muzeja telpās atrodas kamīns. Kamīns liekas jauns, bet kamīna muti aptverošie metālkalumi gan laikam saglabājušies no muižas laikiem.

   Eversmuižas kultūrvēstures un dabas taka
Taka vijas gar gleznainajiem Ilžas (Ludzas) upītes krastiem, pa veco  versmuižas parku, gar katoļu baznīcu un muižas ēkām un tā līdz Felicianovas muižai un dzirnavām.

Eversmuižas bijušā
īpašnieka Ričarda
fon Mevesa
kapakmens.

   Eversmuiža

Senais nosaukums: Werest; Eweres; Eversa; Veras; Ewersmuyza. Pils ir iekļauta 100 Eiropas kultūras mantojuma objektu Latvijas sarakstā. 
  Bijušie īpašnieki: 17.gs. Eversmuiža piederēja muižnieku fon Karnicku dzimtai. Poļu magnātam Kasparam Karnickim Polijas karalis Zigmunds III piešķīra muižas zemi par militāriem nopelniem. Ap 1784. gadu muiža nonāca grāfienes fon Borhas valdījumā, ap 1869. gadu - fon Rozenšildu-Paulīnu dzimtas īpašumā. 19. gs. b. un 20. gs. sāk. Eversmuiža saimniekoja ģenerālis Ričards fon Mevess, bet ar 1933. gadu - Karls Gustavs Kruders- Struve ar sievu Idu Vujeviču-Vaskez-Struvi. Mūsdienās pils nodota Ciblas vidusskolas rīcībā - tiek izmantotā kā internāts.

   Eversmuižas katoļu baznīca
    1771. 19. gs. s., 1871.

Eversmuižas katoļu baznīca ir rets baroka laikmeta koka sakrālās celtnes paraugs, kas bija plaši izplatīts 18.gs. Latgales arhitektūrā, tomēr mūsdienās vairs reti sastopams. 1771.gadā vietā, kur jau 1689.gadā atradusies dominikāņu mūku kapela, par Eversmuižas īpašnieka M.Karnicka līdzekļiem tiek celta jauna baznīca. Tā ir halles tipa, sākotnēji vienjoma koka guļbūve ar horizontālu dēļu apšuvumu, kas 19.gs.(iespējams) pārbūvēta par 3 jomu baznīcu. Taisnsūra plāna barokālā celtne ar poligonālo altārdaļu un diviem sānu ģērbkambariem, slēgtu priekštelpu un frontāliem sānu torņiem. Sānu jomi no vidusjoma atdalīti ar 3 daudzskaldņu kolonnveida stabiem. Tiek uzskatīts, ka baznīca paplašināta 1870.-ajos gados. Baznīcai saglabāta ļoti vienkārša, četrstūraino torņu forma ar stāvām, piramidālām smailēm. Barokam raksturīgās formās risināts baznīcas logu veidojums - ar pusaploces pārsedzi un starveida dalījumu, greznu ailu apdari. Tomēr vairāk stila ietekme jūtama interjeru apdarē - barokāls ir centrālā altāra veidojums, sānu altāru un feretrona apdarē izmantoti rokoko dekora elementi. Galvenā altāra (18.gs./19.gs.) retabls aizņem visu altāra telpu starp diviem logiem. Tā centrā ir glezna " Svētā ģimene". Sānu altāri ir divu stāvu un darināti 18.gs trešajā ceturksnī, tos grezno sižetiskas gleznas saistītas ar bībeles tēmām - " Kristus sirds", "Sv. Antonijs", "Dievmāte ar bērnu", "Sv. Andrejs". Uz to pašu laiku attiecināmi baznīcas soli. Baznīcā atrodas divas unikālas gleznas - "Sv. Pēteris" (1745.g.) un " Sv. Rozālija" (1746.g.). Tās ir vecākās zināmās datētās gleznas Latgalē. Pie baznīcas 1883.gadā uzcelts zvanu tornis. Mūra sēta ap to būvēta 1896.gadā.
  
   Eversmuižas apbūves kompleksā ietilpst 17.gs. celtā, vēlāk pārbūvētā kungu māja, vārtu ēka, kalpu māja, un saimniecības ēkas, no kurām vairākums ir drupu stāvoklī. Eversmuižas pils ir ir divstāvu mūra ēka ar cokolstāvu, celta 1680.g. Kaspara Karnicka laikā. Ēka iekļauta Eiropas kultūras mantojuma objektu sarakstā. Sākotnēji tā ir bijusi vienstāva ēka, otrais stāvs piebūvēts vēlāk. Līdz mūsdienām nav saglabājies tornītis ēkas centrā, zudībā gājusi arī koka terase dārza fasādē. Pirmā stāva un cokolstāva logiem saglabājušās dekoratīvas apmales. Daļēji saglabājusies sākotnējā interjera apdare - pils pirmajā stāvā atrodas svētku zāle ar pusloka aploces logiem, blakus zālei iekārtots novadpētniecības muzejs. Muzeja telpās atrodas kamīns ar oriģināliem kalumiem. Pils otrajā stāvā iekārtoti skolotāju dzīvokļi. Gaiteņos saglabājušās pusaploces arkas, bet pagrabā - velvēti griestu pārsegumi.

    Ciblas Kapukalns

Dēvēts arī par Kazlausku pilskalnu - viens no senajiem Latgales pilskalniem, kas atrodas vistālāk Latvijas austrumos. Pilskalna absolūtais augstums ir 144 m, relatīvais - 32 m. Arheoloģiskie pētījumi liecina, ka pilskalns bijis apdzīvots jau dzelzs laikmetā un joprojām ļaužu prātus mulsina leģendas par kalnā norakto zeltu. Nosaukumu pilskalns ieguvis no kapsētas, kas kādreiz atradusies kalna virsotnē. Pilskalna plakums 100 m x 30 m liels, tā ap metru biezajā kultūrslānī atrastas bezripas un ripas keramikas lauskas. Pilskalnā iegūtie materiāli ļauj tā apdzīvotību attiecināt uz periodu no I g.t.p.m.ē. līdz vēlajam dzelzs laikmetam. Uz A no pilskalna bijuši Kozlovsku senkapi, kas norakti grantsbedrēs.

   Felicianovas muiža

Felicianovas muižas dzīvojamā ēka celta 20. gs. sākumā. Tā ir sarkanu ķieģeļu 2-stāvu ēka ar mezonīniem garenfasādē. Namu būvējis vācu tautības pārstāvis Pļens, kura dzimtai piederēja zemes tagadējā ciemata apkārtnē. Dzīvojamā ēka vairākkārt pārbūvēta - sākumā uzcelts dzīvojamās mājas A spārns, vēlāk pārējā ēkas daļa. Vēlākos gados pārbūves veiktas arī iekšpusē. Bijušie īpašnieki: Pēdējiem ēku īpašniekiem - Mihailam Pļenam ar audžudēlu Borisu saimniecība piederēja no 1915. līdz 1940. gadam. Līdzās dzīvojamai ēkai atrodas 19. gs. 2. pusē celtās Felicianovas dzirnavas. Gan dzirnavas, gan dzīvojamā ēka vairākkārt pārbūvētas. Kopš 1989. gada dzirnavas atsākušas darbību un apkalpo apkārtējos zemniekus.

   Felicianovas dzirnavas 

Uzceltas 19.gs. un ir pirmās ūdens dzirnavas Ciblas novadā. Tās piederēja vācu izcelsmes muižkungam Plennam. Felicianovas dzirnavās ražoja dažādas kvalitātes miltus, pārstrādāja vilnu, darbojās gateris. 60.gados dzirnavas tika izpostītas un izdemolētas, bet 1989.g. atsāka darbu un šodien apkalpo vietējos zemniekus un tagad arī ir ļoti interesants apskates objekts.

  Felicianovas hidroelektrostacija

Felicianovas dzirnavām blakām atrodas pēc 2. pasaules kara būvētā un 1993.g. atjaunotā Felicianovas hidroelektrostacija. HES apkārtne ir patiesi krāšņa, Ilžas (Ludzas) upes labais krasts noaudzis ievu puduriem, bet ceļš pāri tiltam ved uz parku, kur greznojas Felicianovas muižnieka Plenna atjaunotā māja.