Izdrukāts no: http://www.pirtslietas.lv/web/index.php?id=401033&printDocument=true
Datums: 10.12.2018 11:34


Varakļānu pils vēsture

   Varakļānu pils ir viena no pirmajām klasicisma stila celtnēm Latvijā (P. Savickis “Mākslas un arhitektūras pieminekļi Varakļānos”, Stars 1978. g. 6 maija), ko Varakļānu muižas īpašniekam grāfam Mihaelam Borham projektējis un cēlis itāļu arhitekts Vinčenco Macoti laikā no 1783.līdz 1789.  gadam. Pils ir iegarena taisnstūra formas ķieģeļu – mūra celtne, kas novietota rietumu – austrumu virzienā ar trīsstāvu jomu centrālajā daļā, ko vainagoja tornis ar galeriju (līdz mūsdienām nav saglabājies), divstāvu vidusdaļā un spārnu galos, vienstāvu starp sāniem. Dienvidu fasādes pusē ir trīs dekoratīvas ieejas un frontons, bet ziemeļu – portiks ar 4 doriešu stila kolonnām, kas ir mūra, apmestas ar paplašinātu pamatni un dekoratīvu virsdaļu. Pils dienvidu fasādi rotā arī uzraksts latīņu valodā ar varā kaltiem burtiem: “Virtute duce, Deo favente, Fortuna comit” . Uzraksts latviešu valodā skan: “Vīrišķībai vadot, Dievam palīdzot, Laimei līdznākot”. Savukārt uz ziemeļu fasādes lasām: “Inhatum 1783” (“Iesākts 1783”). Jādomā, ka ir bijis arī turpinājums – “Finitum 1789” (“Pabeigts 1789”), taču tas nav saglabājies. Pils sākotnējais krāsojums ir bijis gaiši dzeltens sienām, bet balts dekoratīvajiem elementiem – kolonnām, dzegām, frontoniem, pilastriem un logu apmalēm. Jumts sākotnēji ir bijis sarkanu dakstiņu, tagad – skārda. Pils interjers, acīmredzot, ir daļēji pārbūvēts, piemērojot to valsts ģimnāzijas vajadzībām, kas šeit tika nodibināta 1921. gadā. Pils ir arī postīta gan I Pasaules karā, gan II Pasaules kara laikā. Sākotnēji pilī ir bijusi kapela – cilindrveida telpa ar nišu sienā, kupolveidīgiem griestiem. No mākslas darbiem pils interjerā ir saglabājušās kokgriezuma tehnikā izpildītas kāpņu margas. Ir zināms, ka savulaik pils interjeru ir rotājuši Borhu dzimtas ievērojamāko pārstāvju portreti, ar zeltītiem, viņus slavinošiem uzrakstiem. Tie no šejienes aizvesti 19. gs. beigās, kad Borhs šeit vairs nedzīvoja, bet muiža tika izrentēta. Mākslas zinātnieks P. Savickis dod šādu pils vērtējumu: “Klasicismam raksturīgo formu celtnes autors vēl bagātinājis ar smalki izvērstām proporcijām. Neraugoties uz ēkas ievērojamo lielumu (fasādes garums pārsniedz 100 m ) tajā nav nekā pompoza. Dominē stingra vienkāršība, bet skatītājus ārišķīgais greznums saista vairāk. Varbūt tādēļ Varakļānu pils nav ieguvusi popularitāti.” Pārbūvētas un piemērotas citām vajadzībām ir saglabājušās arī pils saimniecības celtnes: staļļi (tagad pienotava),  klēts (linu fabrika), grāfa bibliotēka (dzīvokļi). Par Varakļānu pili ir radušās arī vairākas teikas. Viena no tām stāsta: “Kādrreiz dzīvoja grāfs Borhs un viņš nodomāja sev celt pili, bet strādnieki nekā nevarēja uzbūvēt pils pamatu. Kādā jaukā dienā grāfs pavēlēja sulainim aizjūgt zirgus. Tad grāfs aizbrauca kopā ar savu suni un palīda parkā zem lielā akmens. Sulainis arī gribēja līst apakšā, bet uzreiz atrāvās nost, jo bija ieraudzījis kādu kungu ar ragiem un brīnišķīgu spēka zobenu, ko kungs turēja rokā. Pēc kāda laika grāfs izlīda un aizbrauca uz mājām. Mājās viņš iecirta ar zobenu tai vietā, kur gribēja celt pili. Un, kad bija iecirtis, tūlīt parādījās pils pamats.”

Grāfs Mihaels Borhs

   18.gs Polijas valsts darbinieks, dabaszinātnieks un literāts, Varakļānu muižas īpašnieks grāfs Mihaels Jans Borhs dzimis 1753. gada 30. jūnijā. Kā liecina vēstures avoti, Borhu dzimta ir viena no senākajām feodāļu dzimtām Eiropā. Tās pirmsākumi meklējami Itālijā, Neapoles karalistē, no kurienes tā ieceļojusi Vācijā, Vestfāles novadā. 18. gs. līdz ar krustnešiem Borhi ieceļo Livonijā. 1472. gadā viens no šīs dzimtas pārstāvjiem tiek ievēlēts par Livonijas ordeņa mestru. “Latviešu konversācijas vārdnīcā” lasām: “Borhs Bernts fon der, 38. Vācu ordeņa mestrs Livonijā, dzimis Ķelnē, 1451. gadā. Vēzenbergas konventa loceklis, 1471. gadā Alūksnes komutrs, vada nesekmīgus karus ar Krieviju (1478., 1480., 1481. g.), kāpēc ordeņa brāļi spieda Borhu atteikties no mestra amata.” 18. gs. Borhu dzimtas vārds atkal parādās uz vēstures skatuves un saistās galvenokārt ar grāfa Mihaela Borha darbību. Kā vēstī dažādi avoti, Mihaels Jans Borhs pabeidzis studijas priviliģētajā poļu aristokrātijas mācību iestādē “Collegium pium” , uzsāk militāru karjeru Lietuvas Lielkņazistes kājnieku gvardē. Tuvība ar Polijas karaļa galmu (Mihaela tēvs ir bijis valsts kanclers), kā arī ar pašu karali Staņislavu Poņatovski (kurš valda ar Staņislava II Augusta vārdu), ļauj M. Borham strauji virzīties pa militārās karjeras pakāpieniem. Kad 1771. gadā karaļa pretinieki (konfederāti ) mēģina Staņislavu II sagūstīt un piespiest atteikties no troņa, Lietuvas kājnieku gvardes kapteinis M. Borhs varonīgi aizstāv savu patronu un tiek ievainots. Šo notikumu viņš vēlāk apraksta poēmā “Polijas  karaļa  Staņislava  II  Augusta  laimīgā  izglābšanās”  (izdota 1791. g. Varšavā). 1776. gadā karalis M. Borhu paaugstina par huzāru pulkvedi un uzdod veikt diplomātisku misiju Itālijā un Maltā. Pēc atgriešanās Varšavā viņš turpina militāro dienestu un drīz vien tiek paaugstināts par ģenerālporučiku un iecelts par Lietuvas karaspēka ģenerālkvartirmeistaru. 1786. gadā viņš kļūst par kara departamenta pastāvīgās padomes locekli (kara ministru). Visos šajos amatos M. Borhs bauda pilnīgu karaļa uzticību un labvēlību. Diemžēl paša karaļa politiskais stāvoklis kļūst arvien nestabilāks, jo Polijas valsts lietās sāk iejaukties spēcīgākās kaimiņu lielvalstis, sevišķi Krievija. Jau 1772. gadā notiek pirmā Polijas dalīšana, kuras rezultātā Latgale (Inflantija) nonāk Krievijas varā, bet 1795. gadā karalis Staņislavs Augusts Poņatovskis ir spiests atteikties no troņa. Taču vēl pirms tam, 1783. gada 28. martā, Borhu dzimta saņem kārtējo atzinību – tai tiek piešķirts grāfu tituls. Krievijas cars uz šo apbalvojumu gan raugās ar zināmu augstprātību un nepatiku, tomēr šo titulu respektē. Turpmāk visi Borhu pēcnācēji tiek godināti par grāfiem un grāfienēm. Pēc diplomātiskās misijas Anglijā 1790. gadā grāfs M. Borhs atsakās no sabiedriskās darbības un apmetas uz dzīvi Varakļānu muižā, kur pavada pēdējos divdesmit dzīves gadus. Viņa īpašumā šeit ir 110427 desetīnas zemes ar 806 zemnieku (klaušinieku) saimniecībām un 6311 iedzīvotājiem. M. Borham piederējuši tagadējie Varakļānu, Gaļānu, Stirnienes, Atašienes un Barkavas pagasti. Jau 1783. gadā M. Borhs Varakļānos ir uzsācis mūra pils celtniecību, uzticot šo darbu veikt itāļu arhitektam Vinčenco Macoti. 1789. gadā pils bija gatava: iegarena ķieģeļu un akmeņu celtne ar augstāko trīsstāvu jomu vidū, ko vainago tornis ar galeriju (līdz mūsdienām nav saglabājies). Apkārt pilij tiek iekārtots romantiska stila parks ar augļu dārzu un oranžēriju centrā, liepu prospektiem, mākslīgajām saliņām un dīķiem. Parkam cauri vijas dzidrs strauts, kura krastus vieno arkveida tiltiņi. Visapkārt smaržo ziedi un vītero putni. Šī skaistuma iedvesmots, grāfs uzraksta apceri “Varakļānu sentimentālais dārzs” (izdota 1795. gadā Varšavā). Tajā alegoriskā formā risinātas jauna cilvēka dzīves ceļa izvēles problēmas. Borha fantāzija šeit uzbur gan tempļus (Miršu, Draudzības, Mīlestības, Tikumu, Slavas, Mūžības), gan salas ( Prieka, Novērojumu ), gan altārus un pat Elizejas laukus. Mihaels Borhs bija klasicisma mākslas cienītājs, apgalvojot: “Mākslai jābūt cēlai, jāveicina tikumi un vēlēšanās dzīvot noderīgu dzīvi.” Vienlaicīgi ar pili tiek uzceltas saimniecības ēkas, zirgu staļļi, ūdensdzirnavas, kā arī medību namiņš tagadējā Jumpravkalniņā. Borhs bija iecerējis arī lielas mūra baznīcas celtniecību, kas lieluma ziņā būtu līdzinājusies tagadējai Aglonas bazilikai, taču savā dzīves laikā nav spējis šo ieceri īstenot. Jādomā, ka galvenais iemesls tam ir bijis naudas trūkums. Baznīcu, tiesa, mazāku, nekā bija iecerēts, uzceļ viņa dēls Karols. M. Borha interešu loks ir ļoti plašs. Līdztekus literatūrai un vēsturei viņš interesējies par dabas zinātnēm, ģeoloģiju, medicīnu. Veicot diplomāta misiju Itālijā, viņš nododas Sicīlijas salas minerālu un iežu izpētei. Rezultātā tiek savākta plaša kolekcija un publicētas vairākas zinātniskas grāmatas. 1776. gadā Dižonas Zinātņu akadēmijā tiek nolasīts Borha traktāts par indikatoraugiem , kuri norādot uz dzelzsrūdas klātbūtni zemes iežos. Borhs bija iecerējis pēc franču parauga poļu valodā izdot plašu zinātnisku enciklopēdiju. Viņš ir bijis arī daudzu tā laika Eiropas valstu zinātņu un mākslas akadēmiju loceklis. Atzīstot viņa nopelnus dabas zinātņu attīstībā, kāda no okeāna bezmugurkaulaino sugām ir nosaukta viņa vārdā – Bicaratina Borchi. Grāfs Borhs ir veicis arī plašu saraksti ar ievērojamiem laikabiedriem: zinātniekiem, rakstniekiem un valstsvīriem. Šī sarakste, kā arī daudzi saimnieciskie dokumenti, tostarp arī daži no ordeņa valsts laikiem, līdz pat Pirmajam pasaules karam glabājas Varakļānu muižas arhīvā (tas izvests uz Krieviju, vēlāk Poliju). M. Borha dzīvesbiedre bija Baltijas ģenerālgubernatora Brauna meita Eleonora, kura dāvājusi grāfam trīs dēlus – Karolu, Juzefu un Aleksandru, kā arī četras meitas – Sofiju, Inesi, Izabellu un Aneti. Eleonora bijusi ļoti skaista un izglītota sieviete. Viņas jaunības vārds un uzvārds – Eleonora Brauna – ir iemūžināts divu pusmuižu (folvarku) nosaukumos: Eleonorhoff (Eleonoras pusmiža, arī Ļaringava  un Braunhoff (Brangava). Grāfs M. Borhs ir miris vēl samērā jauns – 57 gadu vecumā 1811. gada 13. janvārī (pēc vecā stila 1810. gada 31. decembrī). Kādas slimības piemeklējušas viņu nav zināms. Taču savā testamentā, kas uzrakstīts 1809. gada 29. decembrī, grāfs sniedz lietišķus norādījumus, kā vadāmas viņa bēres un kā rīkoties ar viņa mirstīgajām atliekām: “... Kā tikai Dievam atdošu dvēseli, tā pēc trijām dienām un naktīm, kad līķis sāk trūdēt, apbedīt bez kādas bēru greznības, lai labie darbi man sagādā svētlaimi. Kad baznīcas ceremonija būs pabeigta, tad gribu pie saviem senčiem un pēcnācējiem atdusēties, bet, ja tas nebūs ļauts, tad manas mirstīgās atliekas nolikt katoļu kapsētā blakus manam draugam V. Macoti. Kad būs uzcelta kapliča, pārvest uz to un iemūrēt velvē, kas no akmens kalta. 6 (seši) vecākie, kas būs no pagasta izvēlēti, aiznesīs mani uz kapiem. Viņiem bez ēdiena un dzēriena nozīmēju katram 10 rubļus, saku desmit. Priekš aizlūguma un zvaniem Varakļānu baznīcā nozīmēju 50 rubļus, bet atsevišķi Gaļānu, Stirnienes, Barkavas, Viļānu, Preiļu un Rēzeknes baznīcām – katrai pa 25 rubļi.” Jāatzīmē arī, ka testamentā grāfs netieši liedz Eleonorai no jauna apprecēties – pretējā gadījumā viņa zaudē visas īpašuma tiesības. 1814. gadā ir uzcelta kapliča un zem tās pagraba velvēm, izpildot aizgājēja gribu, tiek novietots viņa zārks. Gadu gaitā blakus viņam mūžamāju rod arī viņa sieva Eleonora, dēls Karols ar sievu, viņu dēls Anatolijs. Tomēr jāatzīst, ka viņu pīšļiem nav bijis miera. 1919. gadā, lielinieku valdīšanas laikā, grāfu dzimtas kapenes laupīšanas nolūkos tiek uzlauztas. Mirušo kaulus nolemj aizvest uz purvu, taču, par laimi, nepaspēj to izdarīt. Šis barbarisms atkārtojas padomju okupācijas gados, kad sv. Viktora kapličā tiek ierīkota graudu noliktava, bet pagrabtelpas pilnīgi izdemolētas un mirušo kauli mētājas kapličas apkārtnē. Varbūt tikai tagad, kad kapliča atkal nodota katoļu draudzei, mirušo Borhu kauli savākti un novietoti kapelas pagraba sarkofāgu vietās un kapela savesta priekšzīmīgā kārtībā, varam droši teikt: “Miers viņu pīšļiem.”

Grāfa Mihaela Borha ģērbonis

   Ģerboņa nozīmīgākā daļa – vairogs, saskaņā ar grāfa kārtas tradīciju, atveidots lielas sermuliņu mantijas fonā. Tās vainagojumā trīs bruņu cepures, kas norāda uz bruņniecības cilmi. Grāfa sencis Bernts Borhs bijis trīsdesmit astotais Livonijas ordeņa mestrs (1472 – 1483). Virs bruņu cepurēm atveidoti grāfa kroņi un heraldiski putni – abās malās grifi, bet vidū grāfa dzimtas galvenais simbols – krauklis. Šo gudro un drosmīgo puntu heraldikā sastop samērā bieži. Kurzemes hercogu Bīronu ģerboni astoņpadsmitajā gadsimtā rotājis krauklis ar trim zelta ozolzīlēm knābī. Kā pilsētas simbols ģerbonī attēlots krauklis arī Preiļiem, ko savā laikā pārvaldīja Borhu dzimta. Te jāpiemin arī Varakļānu pilsētas ģerbonis ar lapsu kā veikla diplomāta simbolu (kāds bijis M. Borhs). Kompozīcijas centrā ģerboņa vairogs sadalīts septiņos lielākos laukumos. Pašā vidū uz mazāka zelta vairodziņa: trīs melni putni – kraukļi. Vairoga labās puses augšējais stūris trīsreiz mazākās rūtīs. Katrā no tām kāds simbols (Maltas ordeņa krusts, Andreja krusts, Baltais ērglis u.c.), kas varētu apzīmēt grāfa saņemtos apbalvojumus. Blakus atzinības izpausmju apliecinājumam pa kreisi – viens no grāfa kroņa paveidiem. Ģerboņa vidusjoslā divi šaurāki laukumi, pa labi ar tekstu "Tres in uno" (trīs simboli vienā). Šī devīze, kā arī teksts ģerboņa pamatnē – "Omne trinum perfectum" (trejādībā vienmēr pilnība), liecina, ka grāfs sekojis 18. gs. izplatītajam mitoloģiskās svētās trīsvienības idejas plašākam tulkojumam. Ievērojamais tā laika filozofs Hēgelis savu mācību galvenokārt pamatoja trīs dalījuma sistēmas pierādījumos. Ģerboņa centrālo vairogu abos sānos balsta vairoga turētāji, labajā pusē – karotājs ar zobeniem Vācu ordeņa bruņinieku tērpā un šī ordeņa krustu standartā norāda uz slaveno senci – Vācu ordeņa mestru 16. gs. – Berntu Borhu. Kreisajā pusē – Polijas karalistes simbols – ērglis ar valdnieka zizli un iniciāļiem “SR” (Stanislaus Rex – Staņislavs karalis) standartā, M. Borha labvēļa, pēdēja Polijas karaļa Stanislava Poņatovska izcilo nozīmi grāfa dzīvē. Ģerboņa krāsas: sarkana, melna, zila, zelta, sudraba.

Varakļānu pils parks

   Pati skaistākā Varakļānu pilsētas rota ir parks. To, balstīdamies uz grāfa Borha idejām, projektēja Romas arhitekts un dārzu mākslinieks Vinčenco Macoti. Andreja Johansona apjomīgajā, Stokholmā izdotajā “Latvijas kultūras vēsturē” par to teikts, ka “tas ir vispatnākais parks Latgalē”. Latvijas parku izcilā pārzinātāja Ilze Janele Varakļānu parku dēvē par savu “kluso mīlestību”. Šodien vairāk nekā divsimt gadus vecie koki Varakļānu pils parkā ar savām dižajām lapotnēm vedina uz varenuma un svinīga miera noskaņu. Savulaik parkā gan valdījuši rotaļīgāki ritmi. Jaunie, zaļoksnie koki atmirdzējuši daudzos ūdens spoguļos: baseinos, dīķos vai kanālos. Upīti un kanālus rotājuši vairāki arkveida tilti vai tiltiņi. Daudzi paviljoni, pieminekļi un skulptūras greznojušas apstādījumus. Tajos nav trūcis retu svešzemju koku, krūmāju un košumaugu. Vēl līdz Otrajam pasaules karam netālu no pils bija saglabājusies prāva dzīvības koku audze, atsevišķi melno priežu sugas koki. Parks vairākas desmitgades bija atstāts novārtā, tādēļ manāmi panīka. Bet 20.-30. gados, kad apstādījumu sakopšanā līdzdarbojās vietējās ģimnāzijas audzēkņi, tā pievilcība tika tālu daudzināta. Kādā no tā laika konkursiem tas pat atzīts par uzvarētāju, iegūstot skaistākā lauku apvidus parka nosaukumu. Pēdējos gados seniskais parks atkal atdzimst. Pašreiz parka atjaunošanā darbojas pieredzējis mežkopis Bruno Cīrulis, Saudzīgi atjaunodams zudumus un meklēdams veidu, kā atdzīvināt seno harmonisko vidi. Aiz svinīgās trijkāršu aleju rindas, kas līdzīgi vainagam simetriski ietver parku no visām pusēm, pa sazarotām takām var nokļūt daudzveidīgu koku grupējumu vidē, starp kuriem redzamas atsevišķas laucītes. Palielāku klajumu grezno brīvdabas sarīkojumu estrāde. Var doties pastaigā gar upītes malu vai arī pa atjaunoto kastaņu aleju, nonākt pie daudzinātā mīlestības akmens. Parka vidū upītes piekrastē zemē pusiegrimis guļ liels akmens. Dižakmeņu pētnieki par to raksta, ka virszemē redzama tikai viena ceturtā daļa no tā. Sirmām teikām apvīts, tas šodien tiek dēvēts mīlestības vārdā, kas varbūt radies jau senos laikos, kad, iespējams, upītes ielokā, koku pavēnī bijis ziedoklis mīlestībai, altāris tautas pulcēšanai, zemes auglību un mīlestību slavinot. Nostāsti par šo akmeni saistās arī ar jaunākiem laikiem, vēstot par grāfa meitas un staltā jaunekļa, kučiera, traģiski pārrauto abpusējo mīlu. Taču akmenī iekaltais latīniskais uzraksts vēstī vēl kaut ko citu. Antīkā tradīcijā veidoto burtu tekstā lasām: “Amicitae et virtuti memoria et gratitudo 1798 anno" (Draudzībai un vīrišķībai, piemiņā un pateicībā). Zem epigrāfa iecirstais gadskaitlis ir parka veidotāja, itāļu arhitekta Vinčenco Macoti miršanas laiks. Tas liecina, ka visticamāk šis memoriāls viņam arī veltīts. Varbūt tas pat ir daudzos aprakstos pieminētais piemineklis arhitektam. Neraugoties uz pētnieku aplēsto pamatīgo masu, tomēr var secināt, ka akmens savā laikā ir kustināts. Tā lielākā plakne attiecībā pret sauli pavērsta tādā leņķī, lai uzraksts gaismēnu kritumā reljefi izceltos. Kultūrvēsturiskā skatījumā Varakļānu parka izveides laiks sakrīt ar jaunas stila izpratnes ienākšanu zaļajā arhitektūrā. Vispārpieņemtā, Francijā izkoptā ģeometriskā stila vietā sāk iesakņoties brīvi risināts, dabas ainavai tuvs plānojums, tā sauktais angļu parks. Arhitekts Vinčenco Macoti pratis šis abas pretrunīgās ievirzes brīnumlabi sakausēt: klasiskā stila stingro līniju ietvarā brīvi ielaužas dabas ainavas nemākslotā pievilcība. V. Macoti celtajā pilī glabājās Borha vērtīgās mineraloģiskās u.c. kolekcijas. No gleznām goda vietā stāvēja portrets, kas rādīja 1498. gadā mirušo mestru Bernhardu Borhu visā augumā, bruņās un ordeņa apmetnī ar krustu uz krūtīm. Tomēr sevišķi jāatzīmē ap pili iekārtotais parks, M. Borhs pats franču valodā aprakstījis 1795. gadā privāti Varšavā iespiestajā grāmatiņā "Jardin sentimental du chateau de Warkland", no kuras pa eksemplāram var rast tikai ļoti nedaudzās Eiropas bibliotēkās. Pārmaiņus prozā un pantos sacerētajā tēlojumā Borhs allaž uzsver, ka viņa parks plānots un izveidots kā alegorija. Viņš aicina lasītājus to pārstaigāt kopā ar kādu Varakļānu pilī dzimušu jaunekli, kas gājienu sāk no plašās terases pils priekšā. Terases priekšā atveras baseins ar ostu un moliem. Šis skats modina jauneklī pārdomas par cilvēku likteņiem dzīves okeānā. Lai nākotnes gaitās nenomaldītos, viņš meklē padomu Novērojumu salā. Tā sasniedzama pa tiltu, pēc tam līkloču celiņš noved kupolveida paviljonā, kur uz plāksnes lasāma pamācība uzticēties “savam prātam, talantiem un sirdij, nevis bangainām asinīm un to tieksmēm”. Maz ietekmēts, jauneklis tūdaļ sēstas laivā un brauc uz Prieku salu. Tur meža ielokā plešas mīksts, tūkstošiem puķu izraibināts maurs; rozes savienodamās ar kaprifolijām un jasmīniem, veido diskrētas paslēptuves; visapkārt dvesmo salda smarža. Kad jauneklis, gar neaizmirstulēm un rezēdām soļodams, nonācis Miršu templī, viņam puķu groza vidū uzsmaida Amors. Tomēr no groza apakšas pretī lokās čūska – simbols briesmām, kas slēpjas “trakulīgā mīlestībā un straujās rotaļās”. Čūskas brīdinājums liek jauneklim pamest Prieku salu un doties uz kādu jau notālēm pamanāmu krāšņi rotātu celtni. Turp ved grambains ceļš, kura malā viņu maldināt mēģina divi sieviešu tēli, kas alegoriski saistās ar glaimiem un liekulību. Skaistais nams izrādās tukšs, - tas celts ar nolūku rādīt, ka godkāres uzburtam viltus spožumam trūkst pastāvības. Turpat blakus dziļa aiza, kurā sagāzti pīlāri, kas reiz rotājuši nama iekšieni, bet tagad tīti ložņu vijās un dzeloņainās lapās. Atzinis, ka mīlestība un godkāre pieder pie bīstamām kaislībām, taču vēl nejuzdamies gluži pārliecināts, jauneklis pēc brīža nonāk mežainā apgabalā ar šaurām ejām astoņos virzienos un paaugstinājumu centrā. Uz tā guļ grezni tērpta sieviete izdzisušu skatu. Visa viņas būtne pauž gurdu nicinājumu; no viņas pirkstiem izslīdējis raksts vēstī, ka viņa notrulinājusies pastāvīgās, pārmērīgās baudās, kas beidzot atstājušas vairs tikai tukšumu, riebumu un nevarīgu iekāri. Gājēju pārņem žēlabas, viņš zvēr nepadoties kaisles vilinājumiem un traucas tālāk, līdz kādā iežogojumā viņam priekšā paceļas eremīta namiņš. Viens no tā sienu balstiem aprakstīts ar atziņām un padomiem dzejas pantos, kas ieteic gudru mērenību – pareizi līdzsvarotas pārdomas vientulībā un darbību cilvēces labā. Jauneklim liekas, ka viņa dvēselē iespīdējis gaismas stars, un iepriecināts viņš turpina pastaigu pa puķēm nosēto pļavu gar dzidru strautu un gar koku puduriem labi koptos laukos. Līkumaina taka viņu noved vispirms pie Draudzības, tad pie Laulāto mīlestības tempļa. Pēdējais ir bez kādiem rotājumiem – vienīgi pie dibensienas altāris ar vainagotiem Amora un Himeneja (sengrieķu kāzu dieva) attēliem. Tiem apakšā franču pants, kurā uzrunāta “dārgā laulātā draudzene, maigais draugs, mīļā Eleonora” (t.i., Borha sieva). Altāra priekšā trijkājis, bet kvēpināmā vīraka vietā sirds ar devīzi: “Vienmēr maigs un uzticīgs.” “Ieteicu jauneklim te brīdi pakavēties un padomāt par laulības iestādījumu”, piemetina Borhs. Pasāktā taka pārvēršas egļu, kadiķu un tūju alejā, kas izbeidzas pie hieroglifiem apgleznotās piramīdas. Zem tās pazemes telpa, kuras nišās novietotas urnas, kas pārklātas ar līķautu, apcerēta nenovēršamā nāve un gaidāmā jaunā dzīvība. Tad var doties uz Pārpilnības templi. Zīmīgā kārtā tas iekārtots zemnieku rijā; virs ieejas Amaltejas ragi (pēc sengrieķu teikām Amalteja bija kaza, kas zīdīja mazo Zevu), jumta kores galā Providences (dievišķās gādības) acs. Seko divi no neapstrādātiem laukakmeņiem un akmeņu krāvumiem veidoti tempļi. Mūžības tempļa pakājē čūska, kas kož pati savā astē; otrs templis veltīts "soli et vero Deo factori naturae" – vienīgajam un īstajam Dievam, dabas radītājam. Šī tempļa kāpnēs “kritis uz vaiga, izlūdzoties visas dabas tēva palīdzību”, jauneklis pieceļas un bijīgi soļo uz Tikumu templi, kam aizmugurē pievienojas Īstenās slavas templis. Komplekss celts pakalnā, ieapaļas terases centrā ar lēzenām kāpnēm katrā pusē. Te valda greznība: ieeju apņem kupols, “kara, zinātņu un lauksaimniecības trofejas”. Dziļāk pjedestāls ar Vidzemes ģenerālgubernatora Brauna bisti (Borha dzīvesbiedre Eleonora bija Brauna meita), bet Īstenās slavas templī redzami Katrīnas II, troņmantnieka Pāvila un viņa sievas portreti. Attēlus papildina cildinājumi pantos. Tempļa priekšā plaši Elizejas lauki, kuros ietilpst kanālu un ūdens baseinu kompozīcija. Šeit jauneklim atkal jākrīt uz vaiga, apliecinot paklausību, cieņu un uzticību lieliem valdniekiem. Uzraksts uz Elizejas laukiem pamāca, ka katrs cilvēks var veidot savu dzīvi saskaņā ar paša raksturu un nosliecēm, taču tam, kas grib ieiet slavas templī, iepriekš jāiziet cauri tikumu templim. Nobeigdams tēlojumu, Borhs patētiski runā par vienlīdzību, labdarību, cilvēcību un brālīgu sadraudzību kā valsts labklājības galveno pamatu. “Ja mans sentimentālais dārzs,” viņš raksta, “spētu modināt kaut vienu no šīm idejām un derīgajām dziņām vismaz tā apmeklētājos, es svētīšu brīdi, kad biju iecerējis tā plānu, un šo gandarījumu, kas tik patīkams uzticīgam pavalstniekam, paņemšu līdzi kapā.” Astoņpadsmitā gs. aristokrātijai šādi sentimentāli dārzi bija visai izplatīta parādība. Kādā no “Dabas un vēstures kalendāra” izdevumiem lasījām publikāciju ar līdzību, tiesa, mazāk brīnumaina parka aprakstu vienā no Kurzemes muižām. Pie tam dažiem grāfa tēlojumiem saskatāma līdzība dabā. Ka paviljoni laika gaitā varēja sagrūt, rodam apstiprinājumu pilnīgi visu arkveida tiltiņu izzušanā, no kuriem vairāki vēl bija lietojami trīsdesmitajos gados. Vai arī pēdējā ilgāk pastāvējušā paviljona t.s. Jadvigas kapelas liktenī, kas mūsu acu priekšā pārvērtās par romantiskām drupām. Varakļānu parkam piemīt kāda savdabība – košumam domātajos dekoratīvajos veidojumos iesaistīti arī saimnieciski stādījumi. Parka masīvā ierādīta liela vieta augļu dārzam, kurā savulaik ziedējušas un augļus nesušas septiņsimt ābeles. Tagad šajā, pret dienvidiem vērstajā nogāzē vietu atradusi estrāde sarīkojumiem ar plašu sēdlaukumu skatītājiem. Tautas pulcēšanās reizēs seno parku atdzīvina cilvēku klātbūtne, simtgadīgo koku audzē atbalsojas gan tautas mūzikas, gan modernāki ritmi. Parka ansamblī ir bijusi iesaistīta arī muižas dārzniecība ar galveno ēku tā saukto Palmu māju, ko tautā dēvē par Zāļu namu. Blakus tai sarkanu ķieģeļu izbūvē atradās vairākas oranžērijas, kas bija skatāmas vēl trīsdesmitajos gados. Muižu dārzniecībās parasti atradās bagātīgi košumaugu stādījumi. Bijušajā dārzniecības teritorijā tagad izvietotas Varakļānu slimnīcas ēkas. Netālajā zvērnīcas mežā muižai bijis ierīkots, kā šodien mēs to dēvētu – rezervāts brīvībā turētiem savvaļas dzīvniekiem, ar dīķi ūdensputniem un norobežotu teritoriju citiem zvēriem. Vēl līdz šodienai saglabājies nosaukums – “kazu dambis”. Dzīvnieki šajā vietā vēl ilgi uzticīgi tuvojušies cilvēkiem.

Varakļānu novadpētniecības muzejs

    Varakļānu novada muzeja pirmsākumi ir saistāmi ar Varakļānu vidusskolas novadpētniecības stūrīti - atsevišķu telpu skolā, kur tika novietoti dažādi, galvenokārt ar skolu saistīti materiāli. Novadpētniecības stūrīša veidošanā aktīvi piedalījās kādreizējā pionieru vadītāja Olga Mālniece, skolotāji Pēteris Ziemelis (vēlāk - skolas direktors), Leonora Ziemele, Anna Sondore, ārpusklases darba organizatore Tamāra Ločmele u.c. Ar vērtīgiem padomiem un materiāliem par Varakļānu Valsts ģimnāzijas periodu, kā arī senāko Varakļānu muižas un novada vēsturi daudz palīdzēja pieredzējusī novadpētniecības entuziaste Emīlija Spēlmane, kura pati 30. gados mācījusies Varakļānu Valsts ģimnāzijā. Ar viņas gādību tika iekārtots piemiņas stūrītis astronomam, zinātņu doktoram Jānim Ikauniekam, kurš arī bija Varakļānu ģimnāzijas 30. gadu absolvents. Jauns posms muzeja izveidē saistās ar skolas bibliotekāres, skolotājas Valentīnas Briškas vārdu. Laikā , kad Latvijā sākās Trešā atmoda, viņa, vadot folkloras pulciņu, uzsāka arī dažādu novada sadzīves priekšmetu vākšanu (darbarīki, pulksteņi, trauki u.c.), iesaistot šajā darbā pulciņa dalībniekus. Rezultātā izveidojās diezgan bagāta eksponātu kolekcija, kuru izvietoja vienā no grāfu Borhu pils telpām. Šī telpa ar tur esošo ekspozīciju jau dēvējās par skolas muzeju. Šīs ekspozīcijas izveidē aktīvi piedalījās daudzi skolas audzēkņi: māsas Irēna un Ilze Zepas, L. Kivriņa, D. Tuča, R. Pūrīte, I. Grāvele, I Dambeniece, S. Senkāne, J. Klušs, P. Sondors, M. Indričāns u.c. 1998. gada septembrī tika atzīmētas kārtējās Eiropas kultūras dienas Latvijā. Šoreiz uzmanības centrā bija Latvijas apdraudētākās pilis, starp tām arī Varakļānu grāfu Borhu muižas pils. Lai atzīmētu šo notikumu, Varakļānu pilsētas dome nolēma paplašināt muzeja telpas pilī un šajā nolūkā veica kosmētisko remontu divās pils zālēs un hallē. Šajās telpās tika izvietota jau plašāka pilsētai un novadam veltīta ekspozīcija, kurā tika iekļauta gan iepriekš savākto sadzīves priekšmetu kolekcija, gan arī no jauna izgatavotie stendi un vitrīnas. Jaunās ekspozīcijas iekārtošanu vadīja skolotājs - muzeja vadītājs J. Piļpuks. 1998. gada 13. septembrī pie senās Borhu pils mastā plīvoja Eiropas Savienības kultūras dienu karogs un notika Varakļānu novada muzeja svinīga atklāšana. Tajā piedalījās daudzi varakļānieši, pilsētas domes pārstāvji un ciemiņi, starp tiem Madonas rajona kultūras pieminekļu aizsardzības inspektors Bruno Podiņš. Par vienu no interesantākajiem un vērtīgākajiem muzeja eksponātiem uzskatāms telpu remonta gaitā atsegtais 18. gs. dekoratīvais sienu gleznojums. Šobrīd ir skatāms tikai neliels fragments. Diemžēl gleznojumu sižetiskais saturs līdz šim nav noskaidrots. Izņemot kokgriezuma tehnikā darinātās kāpņu margas, citi oriģināli mākslas darbi pilī nav saglabājušies. Interesants muzeja eksponāts ir Latvijas Valsts karogs, kas ir piederējis Varakļānu Valsts ģimnāzijai. Tas saglabājies, pateicoties bijušā varakļānieša (no Lazdiniekiem), Austrālijā dzīvojošā, Staņislava Svilāna gādībai. Sākoties kārtējai Latvijas okupācijai 1944. gadā, S.Svilāns devās bēgļu gaitās, līdzi paņemot ģimnāzijas karogu. 50 gadus tas rūpīgi tika saglabāts un, sākoties Nacionālajai atmodai, to Varakļānu vidusskola kā dāvanu saņēma no tālās Austrālijas. Par ļoti vērtīgu materiālu ir uzskatāms bijušā varakļānieša, tagad Anglijā (Stokportā) dzīvojošā Jūlija Poča viņam adresētās prof. L. Latkovska (sen.), publicista B. Briškas u.c. Latgales kultūras darbinieku vēstules, kuras viņš nodevis muzeja rīcībā. J. Počs ir dāvinājis muzejam arī ļoti vērtīgu Latvijas vēsturei un kultūrai veltītu grāmatu klāstu, kas izdotas trimdas latviešu grāmatu apgādos. Vairākus vērtīgu grāmatu sūtījumus ir veikusi Austrālijā dzīvojošā bijusī varakļāniete (no Lazdiniekiem) Veronika Šmite (dz. Svilāne). Radiostacijas "Brīvā Eiropa" korespondents Dainis Mjartāns un raidījuma "Latgolas Bolss" vadītājs Andrejs Svilāns (Andris Strods - Sērmais) ir nodevuši muzeja rīcībā vairākus vērtīgus Latgales vēsturei un kultūrai veltītus materiālus. Muzeja ekspozīciju ar dažādiem novada sadzīves priekšmetiem ir papildinājuši varakļānieši D. Bruzgule, Z.Kanča, V. Poļaka, D. Igoļņika, V.Justs, A. Strods un citi, bet muzeja ekspozīcijas iekārtošanā piedalījās mākslas zinātnieks Pēteris Savickis, Daugavpils mākslas koledžas audzēkne Ilze Strode, kultūras nama māksliniece Gunta Sidorova u.c. LLU docents Artūrs Garančs muzejam uzdāvināja videokasetes ar Varakļānu vēsturisko notikumu videomateriāliem.  2000. gadā par pils pārvaldnieci un novada muzeja vadītāju kļuva Terēze Korsaka, kura beigusi Rēzeknes Mākslas koledžu. Enerģiskā vadītāja ir ļoti daudz izdarījusi pils un muzeja labiekārtošanā - sakopta pils apkārtne, izgatavoti daudzi jauni stendi un vitrīnas. Muzejā regulāri notiek izstādes un citi pasākumi.