> Kas ir pirts?

> Pirts tradīcijas pasaulē

> Ja esi izlēmis nopērties...

> Pirts procedūru iedarbība

> Pirts lietas

> Pirmā palīdzība

> Vairāk par alu

> Pirts kurināšana

> Ja esi nolēmis celt...

> Veselīgam dzīvesveidam

> Ūdens procedūras

> Fitoterapija un aromterapija

> Skaistumam un veselībai

> ---separator---

> Ifrasarkano staru siltuma sauna

> Sieviete un pirts

> Pirts un sports

> Latvijas Pirts Savienība

Pirts lietas
Iebūvējamās pirtis
Pirts kubls
Interesantākie pirts piedāvājumi
Pirts projekti
Pirts būvniecība (guļbūve, koka karkass, frēzbaļķu pirts)

Anekdotes par pirts tēmu.
Karikatūras

Par konkursa atklāŠanu laicīgi paziŅosim!

Pirtslietas viesojas

Forums

Sludinājumi

Pieteikties uz e-jaunumiem

10.
decembris
2018
OGRES RAJONS SUNTAžU PAGASTS


  Suntažu pagasts atrodas Ogres rajonā. Pagasta platība ir 150km2, iedzīvotāju skaits 2229. Pagasta teritoriju šķērso 1.kategorijas ceļi Rīga - Ērgļi, Ogre - Sigulda, Ogre - Madliena. Vissavdabīgākais biotops ir Lielie Kangaru kalni, kur sastopamas 492 augstāko augu sugas, daudzas no tām ir aizsargājamas un saudzējamas, daudzas atrodas uz izplatības areāla robežas.

   Pagasta vēsture 
Mazās Juglas ielejā izsenis dzīvojuši lībieši. Pilskalnu vietas atrodas stāvos, labi aizsargātos upes krastos, vietās, ko tagad pazīstam kā Kastrānes un Ķoderu pilskalnus. Indriķa hronikas lībju hronikā minēts, ka 1205.gadā pāvesta sūtnis Daniels sludinājis lībiešiem netālajā Sidgundas pilī. 1223.gadā pēc bīskapa Alberta pavēles Mazās Juglas labajā krastā tiek celta pils un nosaukta Sunzel. Reizē ar to uzcelta pirmā koka baznīca. Vietējie iedzīvotāji nosaukumu lībiskoja un tas izklausījās kā Suntaži. Ilgāku laiku pils un novads atradās Rīgas virsbīskapijas pakļautībā, bet arī vācu ordenis izvirzīja savas pretenzijas uz Livonijas teritoriju: ir ziņas, ka 1318.gadā ordenis pili bīskapijai atņēmis. 1436.gadā virsbīskaps Suntažu pili un novadu pārdod domkapitulam. Kapitula īpašumus vada pārvaldnieki, bet muižu vājās saimniekošanas dēļ domkungu dzīvei nepietiek ienākumu, tādēļ 1522.gadā muižas nodotas pašu domkungu rīcībā, Suntažus ieguva otrais domkungs - dekāns Jakobs Meks. Valsti un novadu 16.gs. vidū posta Livonijas karš. 1566.gadā Rīgas bīskapija beidza pastāvēt un Suntažu novads tika iekļauts Polijas valsts Pārdaugavas hercogistē. Muižnieki savus īpašumus saglabāja, Jakobs Meks tagad ir kastelāns (vojevodas bruņoto spēku pārzinis) un 15.07.1568. svinīgi saņem Suntažu lēni no karaļa Sigismunda Augusta Grodņā. 17.gs. sākumā par Livoniju cīnās poļi un zviedri, arī krievi allaž tīkojuši pēc rietumu teritorijām. 1656.gadā cars Aleksejs Romanovs iebrūk Vidzemē un Meku dzimta bēg uz Zviedriju. Suntažu pils tiek vairākkārt nopostīta, novadam mainījušies saimnieki, bet zemnieku dzīve sasniedz augstāko beztiesiskuma pakāpi. Gan Polijas karalis Stefans Batorijs gan Zviedrijas karaļi Kārlis IX un Gustavs Ādolfs ar likumiem centās ierobežot muižnieku patvaļu, bet nesekmīgi - muižnieku pretestība izrādās spēcīgāka. No 1710. - 1917.g. Suntaži ietilpst Krievijas impērijas Vidzemes guberņā. 19.gs. sākumā Vidzemē atcēla dzimtbūšanu, taču nedeva zemniekiem tiesības uz zemi, un 30 gadus pēc brīvlaišanas krievu valdība bija spiesta atzīt: “lai gan vārda pēc zemnieki ir brīvi, tomēr viņi atrodas pilnīgā atkarībā no muižniekiem un viņu stāvoklis ir sliktāks nekā 1804.g.”. Zemnieku neapmierinātība pārauga nemieros un 1905.gada novembrī revolucionāri noskaņoti ļaudis aizdedzināja Suntažu pili.
Latvijas Republikas laikā 1920 - 1940.g. Suntaži ir viens no 57 Rīgas apriņķa pagastiem. 14.10.1947.g. izveidojās Ogres apriņķis (no 31.12.1949. - Ogres rajons). 1934.gadā Suntažu nometnei piešķir ciema (bieži apdzīvotas vietas) tiesības. 196? gadā Suntažu pagastam pievieno daļu Kastrānes pagasta. 2001.gadā Suntaži ir viens no 14 Ogres rajona pagastiem.

 Suntažu muižas pils
No ārpuses. Ēkas abos galos simetriski astoņu stūru tornīši. Sarkanu kārniņu jumts. Sienu stūros rusts. Logiem saglabājies 6 rūšu dalījums. Galvenās fasādes centrā terase ar kaltām dekoratīvām margām. No iekšpuses.
Iekštelpu plānojums nav saglabājies, izmainīts 20.gs. 20.gados. Saglabājusies krāsns. Glazēti dzeltenīgi balti podiņi. Viena kolonna trūkst. Saglabājušās durvis ar dekoratīvu apdari. Pagrabā velvēti griesti. Ir arī krusta velves. 
 Arhitektūra un interjers 
Pirmās ziņas par Suntažu pili ir no Indriķa hronikas par to, ka 1223.gadā bīskaps Alberts licis celt pili Mazās Juglas ielokā. Šai viduslaiku pilij nācies pārdzīvot daudz uzbrukumu, līdz Livonijas karu laikā tā galīgi sagrauta. Par tās izskatu nekādas ziņas nav saglabājušās, bet nākamās pilis aizvien celtas uz iepriekšējo ēku pamatiem, tādēļ pils pagrabos daži mūri varētu būt ļoti seni. Pirmais zināmais Suntažu pils attēls ir Johana Kristofa Broces, izcilā Baltijas novadpētnieka, 1796.gada zīmējums. Šeit pils vairāk atgādina fortifikācijas būvi: pakavveidā izvietotās ēkas ietver taisnstūra pagalmu, uz kuru iziet ēkas logi, ārējās sienās logu praktiski nav. Divslīpu jumti ar nošļauptiem jumta galiem norāda uz Rietumeiropas lauku māju celtniecības ietekmi Livonijas muižkungu mājās. 19.gadsimta vidū Eiropā, tostarp arī Latvijā, par modes lietu kļuva neogotika, sevišķi angļu neogotika. Radās pat apzīmējums “iemīļotais Tjūdoru stils”, kas sevišķi plaši izplatījās Latvijas muižu arhitektūrā. Tjūdoru neogotika visplašāk tika izmantota vecāku celtņu pārveidošanā un papildinājumos, jo 18.gs. celtās kungu mājas vēl itin labi apmierināja īpašnieku prasības, arī rocība ne vienmēr atļāva ķerties pie vērienīgiem celtniecības pasākumiem. Gandrīz obligāta Tjūdoru neogotikas sastāvdaļa bija kvadrātisks vai poligonāls tornis ar dzeguļotu augšdaļu. Tomēr ne vienmēr neogotiskam tornim bija jābūt vienam un asimetriski novietotam. Vecāku ēku gotizēšanai mēdza izmantot arī divus, ēkas galos simetriski novietotus torņus. Šo kompozicionālo paņēmienu, kas bija populārs itāļu villās, izmainot tikai torņa noformējumu, varēja izmantot arī skarbas viduslaiku cietokšņa noskaņas radīšanai. Latvijā vairumā gadījumu šādi torņi ieguva tieši Tjūdoru neogotikai raksturīgus vaibstus. 
 Tā tas noticis arī Suntažu muižas kungu mājā: sākotnēji vienkāršā, 18.gs. beigās celtā ēka ieguva divus kvadrātiskus, ar plašu vērienu būvētus torņus, kuru robotie silueti slējās augstu virs vienstāvīgās ēkas varenā kārniņu jumta.  Pēc nodedzināšanas 1905.gada revolūcijā celtnei tika uzbūvēts otrais stāvs un, ēku paplašinot, torņi “iekausēti” ēkas korpusā, taču to iespaidīgos izmērus varam novērtēt vēl šodien. Abi kvadrātiskie torņi tika pārveidoti, noslēdzot tos ar astoņstūra apjomu, ko vainagoja piramidāls kārniņu jumtiņš. Šādā veidā, vienlaikus klusinot Tjūdoru neogotikas uzbāzīgo klātbūtni, kā arī ieviešot ēkas fasādē dažus 18.gs. beigu klasicismam raksturīgus motīvus (ovālie lodziņi, reljefie festoni), Suntažu muižas kungu mājā tika sperts solis pretī pašmāju arhitektūras vērtību atzīšanai. Suntažu muižas kungu mājai līdzīgs torņu risinājums savulaik bija vērojams Īles muižas kungu mājai (1854-1856). Višķu pilī (1878.g.), savukārt, ēkas šaurāko fasādi rotāja divi augsti, renesanses garā stilizēti torņi. Pils izpostīta 1.pasaules kara laikā. Vairāk analogu Suntažu pilij Latvijā nav. Suntažu, Īles un Višķu piļu būve parādīja, ka 19.gs. vidū Latvijas muižu arhitektūrā paralēli Tjūdoru neogotikai aktuāli bija arī meklējumi simetriskas, ar diviem torņiem rotātas villas virzienā, kam par iedvesmas avotu acīmredzot kalpoja Mediči villas izteiksmīgais siluets. Pils iekštelpas pilnībā izmainītas, 1920.gadā tajā iekārtojot skolu, taču skaistās zāles ar vienīgo saglabājušos podiņu krāsni, balkons ar kaltajām margām vēl nedaudz ļauj iztēloties 19.gadsimta rimto noskaņu. Skolas iekštelpu gleznojumus un krāsu noformējumu 20.gs. astoņdesmito gadu beigās veica skolēni pedagoga Andra Lindes vadībā, tie regulāri tiek atjaunoti. Gaiteņu noformējumu papildina pašmāju bērnu darbi un Rēzeknes mākslas koledžas audzēkņu vasaras prakses iespaidi Suntažos.
 Vēsture
Pilij ir sena vēsture. Tā celta pēc Rīgas bīskapa Alberta rīkojuma 1223. gadā un līdz 1436.gadam tā ir bīskapa pils. Suntažu pils bieži bijusi Rīgas bīskapijas un Vācu ordeņa strīdus ābols, ir ziņas, ka 23.02.1318. ordenis virsbīskapam pili atkarojis. 15.08.1436. virsbīskaps Henings Šarpenbergs pili ar visu novadu pārdeva domkapitulam. 22.10.1522. virsbīskaps Jaspers Linde sadalīja domkapitula īpašumus 8 daļās, Suntažus ieguva otrais domkungs - dekāns Jakobs Meks. Arī pēc Rīgas bīskapijas likvidēšanas 1562.gadā viņš ir pils īpašnieks, tagad jau kā poļu valdības kastelāns. Jakobs Meks saņēma Suntažu pili kā lēni 15.07.1568.g. no karaļa Sigismunda Augusta Grodņā. Vēlāk pils karos vairākkārt nopostīta, bet allaž atjaunota tai pašā vietā. No 1764.gada Suntažu muiža ir barona H.G.Ingelstorma īpašums (viņa māte ir Meku dzimtas pārstāve). Kopš 1816.gada Suntažu pils saistīta ar fon Hanenfeldu dzimtu. Tās īpašnieki bijuši Reinholds Andreass fon Hanenfelds, Gustavs Reinholds fon Hanenfelds (no 1820.g.) un Pauls Juliuss fon Hanenfelds (no 1877.g.) 1905. gada 27.novembrī revolucionāri noskaņoti zemnieki ielenca muižas pārvaldnieku, prasot pēc ieročiem, uzlauza pils durvis un vakarā pili nodedzināja. Soda ekspedīcijas dragūni nemiera cēlājus sagūstīja un, par biedinājumu citiem, 1906.g.18.janvārī nošāva 13 cilvēkus. Zemnieku nemierus apspieda un pašu spēkiem. Suntažu pili atjaunoja vēl krāšņāku kā iepriekš: uzcēla otro stāvu, izmainīja torņu siluetu, kādu to var vērot arī šobrīd. 1.pasaules kara laikā pils atkal stipri cieta. Latvijas Republikas valdība nolēma to nodot skolas vajadzībām, un no 1920. gada Suntažu pils kļūst par Suntažu pamatskolu (tagad Suntažu vidusskola). Pēdējo desmit gadu laikā pili apmeklējuši gan fon Hanenfeldu gan Meku dzimtu pēcteči (padomju okupācijas gados tas nebija iespējams) un izteikuši savu atzinību par viņu tālo senču piemiņas saglabāšanu.
 Muiža
Pils ar pienotavu, stalli, kūti, klēti, kalpu mājām, veļas un putnu mājām, dārzniecību un dārznieka māju, vēl citām ēkām kopā veidoja muižas saimniecības kompleksu. Tos ietvēra laukakmeņu krāvuma žogs. Šodien dažas no saimniecības ēkām var aplūkot, citas atrodas ļoti kritiskā stāvoklī, daudzas gājušas bojā, arī akmens žogs vietumis ir laika zoba stipri bojāts. Dat.: 18. gs. 2.p.20. gs. s.
 Parks
No senākos ceļvežos norādītā parka maz kas palicis, tomēr pastaiga gar Mazās Juglas krastiem līdz Hānenfeldu dzimtas kapavietai un atpakaļ gar 20.gadsimta notikumu piemiņas zīmēm varētu būt viens no tūristu iecienītākiem maršrutiem Suntažos.

   Lielā vīra gulta
Rīgas - Ērgļu ceļa 40. km var apskatīt interesantu veidojumu, kas ir daļa no Lielajiem Kangariem. Ķoderu pilskalns (Lielā vīra gulta) - bijusi lībiešu apmetne tālā senatnē. Garš, kokiem apaudzis paugurs Mazās Juglas labajā krastā, tā vidusdaļā ir 70 m plakums. Ar pilskalnu saistītas teikas, kas vēsta par milzi - tas šeit esot gulējis, vārījis putru un staigājis pēc sāls uz Rīgu. Sensenos laikos dzīvoja austrumos milzīgi liels vīrs. Šis savus lauku augļus neveda ar zirgu uz Rīgu kā mūsu laikos, bet nesa tos pār pleciem. Putras vārīšanai viņš katru reiz nesa lielu nastu sāls no Rīgas. Reiz, ievu ziedu laikā, ap pusdienu, pār Kangariem nākot, siltai pavasara saulītei spīdot, Lielo vīru smagā sāls nasta par daudz nogurdināja. Vienā gājienā ceļš no Rīgas līdz mājai šoreiz viņam izlikās par garu. Nonākušam gandrīz pie Ķoderes kroga, viņam patikās atpūsties. Uztaisīja vietu un gulēja dienvidu. No tā laika to vietu sauc par Lielā vīra gultu. Lielā vīra gultai ir pilnīgs gultas izskats. Abi gali kā jau gultai stāvi, augstāki. Pati gulta ir gluži līdzena, vairāk nekā simtu soļu gara un četradesmit soļu plata. Abās malās gultai ir stāvas piekrastes. Dienvidos apakšā tek Mazā Jugla un ziemeļos ir līdzens tīrums. Gultas virsa ir apaugusi ar bērziem, gali un malas ar liepām, ievām, lazdām un bērziem. Patiesībā Lielā vīra gulta ir Kangaru kalnu paugurs to sākumposmā, ap 15 km no Suntažiem. Paugurs īpašs ar to, ka tam abos galos ir paaugstinājumi, no tālienes skatoties - gulta, kas gulta, tikai krietni liela, kā radīta Lielajam vīram. Senie lībieši šo vietu izmantojuši apmetnei, jo Mazā Jugla un stāvā paugura siena bija labs dabisks aizsargs pret iebrukumiem. Vaļņi paugura galos ir mākslīgi veidoti un ir seno nocietinājumu uzbērumu atliekas. Vēsturnieki un arheologi pilskalnu sauc par Ķoderu pilskalnu pēc netālu esošo māju vārda. Ķoderu pilskalns ir valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis, vēl maz izpētīts. Lielā vīra gulta ir pateicīgs objekts mākslinieka iztēlei. Arī Suntažu bērni to attēlojuši savos darbos, 1999. gadā zīmējums tika godalgots un izstādīts Latvijas vēstniecībā Somijā.

   Suntažu pareizticīgo baznīca
Lieliskais, 1909.gadā uzceltais pareizticīgo draudzes nams no sarkaniem ķieģeļiem ar sīpolveidīgajiem kupoliem bija pagasta rota vairāku desmitu gadu garumā. Tāds tas varētu būt arī šodien… 1847.gadā liela daļa Suntažu apkaimes ļaužu pārgāja pareizticībā un 8.08.1847. tika dibināta draudze. 1864.gadā tika uzcelts dievnams - divstāvu mūra ēka ar saimniecības ēkām. Pareizticīgo draudze uzcēla savu draudzesskolu Viršņukalnā un iekārtoja kapsētu. Liktenim labpatikās, ka uz Suntažu draudzesskolu par skolotāju tika nozīmēts Augustīns Pētersons - vēlākais Rīgas un Latvijas pirmais metropolīts. Viņš, pretēji tā laika skolu noteikumiem mācīja bērniem cienīt savu zemi un pasniedza Latvijas vēsturi latviešu valodā. Jau mācoties Rīgas garīgajā seminārā viņš bija izdevis filozofiski - reliģiski - literāru žurnālu, organizējis tur latviešu bibliotēku, vācis latviešu tautasdziesmas. 1904.gadā Pētersonu iesvētīja par svētnieku Suntažu pareizticīgo draudzē un ar viņa gādību uzcēla jauno baznīcu. Vēl ilgi pēc viņa pārcelšanas citos amatos Suntažu pareizticīgo baznīca veica aktīvu sabiedrisku un izglītojošu darbību draudzē un pagastā. Par psalmotāju šeit vairāk kā pusgadsimtu nokalpoja A. Kārkliņš, Lauberes skolas skolotājs, pateicoties viņam, draudzei tika piesaistīti aktīvi, dziedoši jaunieši. Kārkliņa kungs regulāri sūtīja korespondences par Suntažu draudzes aktualitātēm laikrakstam “Ticība un dzīve”, publicēja dzejoļus. Liekas, tieši spēcīgās personības bija tās, kas pulcēja Suntažu pareizticīgo draudzē pāri par 2000 locekļu. Diemžēl pēdējie piecdesmit gadi draudzei nav bijuši labvēlīgi. Tās darbība nav atjaunojusies un kādreiz krāšņais dievnams nav spējis pretoties laika un cilvēku nežēlībai.

   Suntažu luterāņu baznīca
Suntažu luterāņu baznīca ir viens no pagasta simboliem. 1780 - 82.g. pēc Rīgas būvmeistara Kristofa Hāberlanda projekta tika uzcelts staltais mūra dievnams ar 300 sēdvietām. Tas pārdzīvojis laikmeta griežus, daudzus karus un varas maiņas, palikdams neskarts, vien laika zoba sagrauzts. Pirmā baznīca šajā vietā celta reizē ar bīskapa pili - 1223.gadā, tā bijusi no koka. Šeit sludinājis pāvesta sūtnis Ditrihs. Vieta baznīcai nebija izraudzīta nejauši - pakalnā izsenis bijusi senču svētvieta, tagad tā iekļauta vietējas nozīmes vēstures pieminekļu sarakstā. Livonijas valsts laikā dievkalpojumi notika latīņu valodā un pirmie 300 katoliskās baznīcas gadi maz skāra latviešu zemnieku. Vēl 17.gs. sakumā tie piekopa senču rituālus, godāja sentēvu dievus. Vidzemei nonākot zviedru virskundzībā, stājās spēkā karaļa Gustava Ādolfa rīkojumi par zemes pāriešanu luterticībā, arī Suntažos no 1632.gada sludina luterāņu mācītāji. Pirmās koka baznīcas vairākkārt nopostītas, bet vienmēr atjaunotas tai pašā vietā, arī mūra baznīcai 1874 - 75.g. nācās pārdzīvot rekonstrukciju: tās koka pāļu pamati bija satrūdējuši un sākušas plaisāt sienas. Grandiozajā remontā ne tikai izraka vecos pāļus un 2,5 m dziļumā iemūrēja jaunus pamatus, bet arī nomainīja baznīcā grīdu, uzbūvēja jaunu altāri un kanceli. 1878.gadā iegādājās jaunu altārgleznu - mākslinieka Zigmunta “Jēzus pie Kristītāja”, 1884.g. - jaunus kroņlukturus, 1897.g. - ērģeles. 20.gs. sākumā Suntažu luterāņu baznīcai piederēja mācītājmuiža, draudzes skola un 7 mājas - kopā 1759 pūrvietas (ap 1700 ha) zemes. Suntažu draudzē ietilpa Suntažu, Sidgundas, Kastrānes, Vatrānes pagasti un Ozolmuiža. 1. pasaules kara laikā Suntažos nopostīja 80% ēku, arī mācītājmuižu, draudzes skolu un visas mācītājam piederošās mājas. Baznīca palika neskarta, tikai tornim vietām tika atrauts skārda segums. Visvairāk bija cietušas ērģeles. Baznīcas zvans kara laikā tika izvests uz Vitebsku un vēlāk atgādāts atpakaļ. Latvijas Republikas Agrārā reforma lielāko daļu baznīcas zemju atsavināja, bet draudzes darbs rosīgi turpinājās: tika atjaunotas ērģeles, saremontēts tornis, būvēta jauna mācītājmāja un draudzes nams pie kapsētas, pasūtīts un izgatavots jauns zvans, iekopta baznīcas priekšpuse, izstrādāts projekts un iesvētīti pamati 1.pasaules karā kritušo suntažnieku piemiņas vietai, nodibinātas sabiedriskas organizācijas.  II pasaules karš atkal izpostīja Suntažu pagastu, nodedzinot daudzas mājas, arī jauno mācītājmāju, baznīcā ierīkoja munīcijas noliktavu, ērģeles kārtējo reizi izpostīja, bet pati ēka zaudēja logu stiklus un ieguva dažas šķembu pēdas. Padomju gados, pateicoties draudzes padomes priekšsēdētājas pašaizliedzībai, baznīcā netika ierīkots stallis, kā bija iecerējis kolhoza priekšsēdētājs, tā tika pasargāta no iznīcināšanas, toties cieta no vandaļu ielaušanās. Šodien Suntažu luterāņu baznīcas zvans, kurš ir viens no lielākajiem Latvijā un kura sānus grezno uzraksts “Kad tu šodien dzirdi manu balsi, nenocietini savu sirdi”, ik pārsvētdienas aicina uz dievkalpojumu, baznīcēnu gan nav tik daudz kā senāk, draudzē ap 50 locekļu. Suntažu draudzi savulaik vadījuši un tajā darbojušies cilvēki, kuru devums sabiedrībai bijis lielāks, nekā prasīja viņu tiešie amata pienākumi. 1636 - 1653.g. Suntažos kalpo Solomons Gubertus (? - 1653), kurš tieši šajā laikā pagūst izdot Stratagema oeconomicum Oder Akker-Student (Rīga, 1645) - rokasgrāmatu lauksaimniecībā, mājsaimniecībā un lopkopībā. Bez derīgām pamācībām tur atrodami arī latviskie nosaukumi dažiem augiem un dzīvniekiem, kā arī lūgšanas teksts latviešu valodā. Šo grāmatu krieviski tulkojis Mihails Lomonosovs. 1758 - 1771.g. par mācītāju Suntažos kļuva Johans Jakobs Harders (1734-1775). Paralēli saviem tiešajiem pienākumiem viņš regulāri publicēja latviskai problemātikai veltītas apceres ļoti progresīvajā tā laika izdevumā Gelehrte Beyträge zu den Rigischen Anzeigen. Harders veica pētījumus latviešu Vidzemes vēsturē, kultūrā, folklorā, ģeogrāfijā, arheoloģijā un izsacīja savu spriedumu, kas 18.gs. jāuzskata par lielu uzdrīkstēšanos. Patiesībā Johans J. Harders atzīstams par lokālu apgaismotāju, viņa plašās zināšanas, spēju aplūkot vēstures faktus jaunā griezumā un lieliskās runas dāvanas ļoti augstu vērtēja laikabiedri.
Par lielu veiksmi jāuzskata, ka 1808 -1850.g. Suntažos kalpoja mācītājs Johans Teodors Bērents (31.05.1784-27.06.1866). Progresīvais baltvācu teologs bija viens no Latviešu literāriskās biedrības dibinātājiem un tās vadītājs, Vidzemes kalendāra sastādītājs, rakstnieks un publicists. Viņš veicināja latviešu valodas mācīšanos, latviešu skolu dibināšanu un atsevišķu latviešu izglītošanu. Regulāri publicēja analītiskus rakstus laikrakstos “Ziņas”, “Latviešu ļaužu draugs”, “Latviešu avīzes”, kur iesūtīja arī korespondences no Suntažiem. Viņš izdevis grāmatas “Stāsti, pa ziemas vakariem stāstīti Kraukļu krogā krāsns priekšā”(1854), “Stāsts, kas atbild uz tiem Zālamana vārdiem…”(1830) un “Zelta meklētājs”(1860). Viņš 1834.gadā uzsāk rakstīt baznīcas hroniku, kuras noraksts pieejams arī šodien. 42 savas dzīves gadus veltījis Suntažiem, Bērents vēlējās šeit tikt arī apglabāts.
Draudzes 14. mācītājam - prāvestam Paulam Voldemāram Lopenovem (kalpo 1850 - 1894.g.) nācās veikt lielo baznīcas rekonstrukciju, vākt ziedojumus altārgleznas, kroņlukturu un ērģeļu iegādei, viņa darbības laikā uzbūvēta draudzes skola. Jānis Zunde, kurš kalpoja par Suntažu draudzes mācītāju no 1933. līdz 1946.gadam, uzsāka darbu, vēl būdams teoloģijas fakultātes students, parādīja sevi kā rosīgu, spējīgu draudzes ganu. Padomju vara pārtrauca viņa iesākto, atņēma baznīcas hroniku, mācītājs pašaizliedzīgi to pārrakstīja un nodeva glabāšanā uzticamajai baznīcas padomes priekšsēdētājai Millijai Pakalnei, kura glabā to arī šobrīd. Šodien Suntažu luterāņu baznīca ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, bet tās interjera objekti - altāris, kancele, soli, ērģeļu prospekts un luktas u.c. - saudzējami 19.gs. kultūras pieminekļi.

  • Kastrānes pilskalns. Atrodas uz paugura starp Mazo Juglu un vecupi. Pilskalnu no divām pusēm norobežo Mazā Jugla, tā galos vaļņi. Te var apskatīt dižozolu ar stumbra apkārtmēru 5,4 m un dižvīksnu ar stumbra apkārtmēru 6,5 m.
  • Lielie Kangari /Dabas liegums/ Atrodas: Suntažu pagasts; Ropažu pagasts; dibin.
  • Annas kalns (Baznīckalns) - senkapi Atrodas: pie bij. Annas muižas.
  • Baznīcas vieta - senvieta Atrodas: pie Abzas upītes un Suntažu luterāņu baznīcas.
  • Kastrānes pilskalns Atrodas: pie Grunduļiem, Mazās Juglas upes kreisajā krastā.  




PIRTS KATALOGS, Pirtis, viesu mājas, atpūtas mājas, kempingi, pirtnieki

Pirts/atpūtas vietas PIEVIENOŠANA katalogam

Seko Pirtslietas.lv TWITTER.com

PIRTS BŪVNIECĪBA (GUļBŪVE, KOKA KARKASS, FRĒZBAļķU PIRTS)

Pirts kubli par
ražotāja cenām!

Pirts - saunas iebūvēšana mājā/dzīvoklī

www.zemnieks.info
(veselīgi lauku produkti no zemniekiem)

KAS/KUR/KAD arhīvs

 Jūsu reklāma poŗtālā tikai no 1Ls dienā >







Vai Jums būtu interese iestāties ''Pirts mīļotāju'' klubiņā?
 Ja tāds būtu, tad noteikti pievienotos.
 Nē, mani tas neinteresē.
 Vajadzīga papildus informācija.
Par mums Statistika